Kādēļ es rakstu dienasgrāmatu?

Kad man bija 12 gadi, es šad un tad veicu dienasgrāmatas pierakstus, kas sākās ar vārdiem “Mana mīļā dienasgrāmata…”, šobrīd, 30 gadus vēlāk, dienasgrāmatas ieraksti vairs nesākas ar šo frāzi, bet drīzāk ar jautājumu – ko vēl es par sevi nezinu?

Dienasgrāmatu rakstu pēdējos 5 gadus ar dažādām sekmēm. Sākotnēji, kā obligātu priekšnosacījumu, lai iegūtu Integrālā kouča sertifikātu, vēlāk dienasgrāmatu izmantojot kā vietu, kur saprast sevi, šobrīd jau skatos, ka dienasgrāmatas pieraksti tiek izmantoti, lai sakārtotu savas domas, ieraudzītu jaunas iespējas un šķetinātu idejas.

Uzsākot sadarbību ar klientu, Integrālā koučinga viena no pamatmetodēm un gandrīz vai obligāts nosacījums ir dienasgrāmatas pieraksti. Ļoti konkrēti pieraksti, kur jautājumus kurus apskatīt dodu es, balstoties uz klienta uzstādīto mērķi un to, kur savā dzīvē klients šobrīd atrodas un kādas prasmes mēŗķa sasniegšanai klientam šobrīd ir nepieciešams apgūt.

Šo pašu metodi – mērķa uzstādīšana, novērošana, refleksija – izmantoju pati savos pierakstos. Tas palīdz ieraudzīt un paskatīties uz notikumiem savā dzīvē no dažādiem skatu punktiem. Analizēt un saprast. Pieņemt un izaicināt sevi. Tādēļ vēlos padalīties ar to, ko man dod tas, ka es rakstu dienasgrāmatu un kādēļ gribu ieteikt pamēģināt arī tev.

1. Laiks sev.

Tad, kad ikdienas skrējiens darbs-mājskološana-mājas solis-attiecības-bērni-draugi-vecāki-u.t.t ieņem apgriezienus tādā ātrumā, ka liekas – tulīt izlidošu no šī karuseļa, ir īstais brīdis apsēsties un sākt rakstīt. Šajā brīdī vienkārši rasktu ārā visu, kas nāk. Un tas ir laiks man pašai. Laiks, ko pavadu ar sevi, sevī un vienīgais liecinieks, tam ko rakstu, ir mana dienasgrāmata. Nav jau obligāti jāsagaida šī karuseļa sajūta, laiku dienasgrāmatai var un vajag ieplānot. Tas ir laiks tikai man un manām domām. 10min no rīta vai vakarā. Varbūt vairāk vai mazāk. Bet katru reizi pēc rakstīšanas ir patiecības sajūta sev pašai tieši par laiku, kuru esmu veltījusi tikai sev.

2. Domu sakārtošana.

Rakstot es kārtoju savas domas. Pārdomas par kādiem jautājumiem, kas man tajā brīdī šķiet aktuāli. Kādreiz es biju tā, kura teica: “Nelieciet man rakstīt, dodiet parunāt”! Tas bija laiks, kad savas domas es kārtoju sarunās ar citiem cilvēkiem. Šobrīd esmu ieraudzījusi pozitīvās lietas rasktīšanā – ne vienmēr pēc sarunām var atminēties kā nonāci pie gala idejas un risinājuma. Savukārt rakstot – tev vienmēr ir iespēja pārlasīt savu domu gaitu. Mainīt, ja kaut kas nepatīk, vai arī papildināt, ja pārlasot parādās jauni virzieni. Dažreiz pārlasot savas pārdomas nākas pabrīnīties- to tiešām rakstīju es? Kārtojot savu galvu ne vienmēr ir jāpanāk rezultāts – kaut kas, ko tūdaļ metīšos īstenot! Bieži vien norkastot savas idejas uz papīra ieraugi, ka neko viarāk arī nevajadzēja – kā tikai sakārtot savas domas!

3. Mana pašizaugsme.

Te vēlos atgriezties pie stāsta par refleksijām – novērojot sevi un tad pierakstot to, ko esmu novērojusi, nākas ieraudzīt daudz jaunu pašai par sevi. Tad atliek tikai izlemt, ko darīt ar to, ko esmu atklājusi – turpināt novērot, turpināt darīt vai meklēt veidus kā savu uzvedību, reakcijas, ieradumus mainīt. Šobrīd aktuālais jautājumus, kuru rakstot apzinu ir manas emocijas konkrētās situācijas vai ar konkrētiem cilvēkiem. Vienkārši sākot šķetināt – kas tad ir tas, kas izraisīja konkrētu emociju var ātri ievērot kopsakarības un paternus. Tos tad atkal tālāk var pētīt un izsekot līdz to sākumpunktam. Esmu sapratusi, ka šāda pašanalīze ir palīdzējusi man kļūt daudz apzinātākai dzīvojot un devusi milzīgu iespēju priecāties par notiekošo.

4. Dienasgrāmata ir lētākā terapija. 

Lai būtu godīgi – terapeitu es apmeklēju nu jau 10 gadus. Sākot no 2x nedēļā, līdz šobrīd reizi mēnesī. Terapija man ir kļuvusi par daļu no personīgās higēnas. Un dienasgrāmata ir kļuvusi par daļu no manas terapijas. Terapeits ir 45min apmeklējums konkrētā laikā, kur risinu jautājumus, kam pašai pietrūkst zināšanu uz spēka. Kur nepieciešams kāds “spogulis”, kas palīdz ieraudzīt savas “ausis” (kaut ko, ko es saprotu, ka ir, bet nespēju vel noformulēt). Savukārt dienasgrāmata ir viss pārējais – pašsajūta, reakcijas, domas par sevi un citiem, attiecības, – jo viarāk rakstu, izzinu sevi, jo ātrāk ieraugu kopsakarības un eju nākamajā līmenī.

5. Mana laika piefiksēšana un pateicība sev pašai.

Nē, es negrasos saglabāt savas dienasgrāmatas, lai maniem mazbērniem būtu ko lasīt! Kaut gan ir reizes, ka šāda doma galvā ir iešāvusies. Tomēr, tieši man pašai ir vissvarīgāk, ka ik pa laikam, pārlasot uzrakstīto, es varu atsaukt atmiņā kur esmu bijusi, ko darījusi, kāda esmu bijusi. Pārlasot savu dienasgrāmatu visvairāk iespējams ieraudzīt cik tālu ceļu esmu veikusi savā izaugsmē un kam gājusi cauri, lai to sasniegtu. Bieži vien nonākot situācijā un emocijās, kad sāku sevi apšaubīt, kad nespēju ieraudzīt savu vērtību – dienasgrāmata ir liecinieks tam, cik milzīgs darbs ir izdarīts, lai es varētu dzīvot to dzīvi, kuru šobrī dzīvoju! Pilna pateicības un iekšēja prieka un laimes. Dienasgrāmata ir mani ceļa stabiņi un manas bākas, kuras ir piefiksētas. Un šoreiz- nevis lai dotos uz priekšu, bet, lai varētu paraudzīties uz atpakaļu. Lai neaizmirstu un, lai motivētu – ja es varēju izdarīt šo, tad vai ir kas tāds, ko es nevaru?
Kas ir tavi iemesli, kādēļ raksti dienasgrāmatu? Vai, kas ir iemesli, kādēļ to nedari?

Rita

Saņem jaunumus savā e-pastā par koučingu un ne tikai!