Šodien, kādā sarunā, viens gudrs ukraiņu vīrs man teica – ne visi cilvēki ir gatavi saņemt un pieņemt lielas pozitīvas izmaiņas savā dzīvē. Ja mums tam ir par maz enerģijas, tad pozitīvās lietas mūs aprij un pēc tam mēs kļūstam nelaimīgi un nesaprotam, kas notiek. Laimes sajūta, ko bija paredzēts saņemt mazos sūtījumos vairāku gadu garumā, mums uzkrīt kā lavīna un mūs aprok. Un tas esot sākums depresijai.
Piemēram, iedomājies, ka tu nolem, ka turpmāko 10 gadu laikā izlasīsi 500 grāmatas. Tu tās visas pasūti internetā un tev tās visas piegādā vienā sūtījumā. Tā vietā, lai grāmatu pēc grāmatas tu pasūtītu un saņemot priecātos par katru nākamo, tu tās visas saņem reizē. Prieks ir. Tikai tas ir tieši tikpat īslaicīgs kā tad, ja mēs būtu saņēmuši 1 vai 2 grāmatas. Pie tam tev vēl ir jārisina problēma, kur tās grāmatas izvietot, kādā secībā lasīt, vai lasīt vienlaicīgi vairākas, utt.utt.
Vēl viens piemērs – mūsu vecāki, kad iekārtoja savu dzīvesvietu pa vienai vien lietai, vairāku gadu garumā iegādājās nepieciešamo. Sākumā tikai pašas nepieciešamākās lietas – dīvānu, sekciju, kādu lampu. No sākuma priecājās par šo. Pēc laika sakrāja naudu un nopirka paklāju – un atkal bija iemesls priecāties. Tad pienāca iespēja iegādāties servīzi un nomainīt vecāku aizdotos traukus. Atkal prieciņš!
Kā tas notiek šobrīd? Lielāko tiesu, lai iekārtotu, uzceltu, nopirku mājokli, mēs ņemam kredītu. Māja ir gatava līdz pat saskaņotiem puķupodiem un spilveniem uz dīvāna. Sākotnējais prieks ir neaprakstāms. Bet cik ilgi? Un kas seko pēc tam? Kādēļ pēc lieliem priekiem un sajūsmas lielākajai daļai ir milzu tukšums un nogurums? Mēs tikām aprakti zem prieka un laimes lavīnas, bet pienāk brīdis, kad paši vairs nespējam zem tās paelpot. Un tad ir jāmeklē ceļš ārā. Lai atkal mācītos ieraudzīt mazās lietas par ko priecāties, lai spētu būt ar to, kas jau ir. Lai saprastu, ka liela laime ne vienmēr ir svētība. Un, ka dzīves beigās tās mazās laimītes ir tās, kas veido kopējo sajūtu!
Lai mēs spētu saņemt lielo laimi, mums tāpat kā svarcēlajiem ir jātrenējas, lai varam to pacelt un noturēt. Un trenēties varam jau tagad – ar mazajām, ikdienišķājam lietām, kas bieži vien ir tik pašsaprotamas!
Un vēl viņš teica – nevajag maziem cilvēkiem lielu laimi. Reti kurš ir spējīgs šādu laimi izturēt, pieņemt un ja vajadzēs, arī atdot projām tieši tāpat, kā tā ir atnākusi.
Tādēļ I. Ziedoņa rindas te būs īsti vietā:
Un tādas lielas laimes nemaz nav.
Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.
Ir tikai tādas mazas laimītes.
Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.
Ja otrs saprot, ko es gribu teikt.
Ja pažēlo tai brīdī, kad es raudu.
Ja cauri pārpildītam tramvajam
Nav jāizmokās mainīt sīko naudu.
Ja darbs no rokas iet, nav jākasās
Un nav ar skauģiem ikbrīd jāsatiekas.
Tā lielā laime taču veidojas
No ikdienišķi mazajām, man liekas.
Tu ieej veikalā un rindas nav!
Vai tā nav laime? Desmit tādas dienā,
Un, ja diendienā šitā laimējas,
Vai mazās nesummējas lielā vienā?
Es vēlu jums tās mazās maziņās,
Un katru vakaru tad cilvēks smaidīs.
Un, ja tā lielā pēkšņi gadīsies,
Neviens nav muļķis — garām nepalaidīs.
Rita