Šī nedēļa ir kā zebras tumšā strīpa. Ar vienu klikšķi izslēgtais vasaras siltums un rudens atnākšana ir skaustinājusi kaut kādus procesus manī, kuri vasaras karstumā likās tāli un nepieejami. Kaut kādi tumšie ūdeņi, kuri visu vasaru bija gulējuši, šobrīd peld augšup un pārņem manu prātu un būšanu. Vējš plosās ne tikai aiz loga, bet arī manī. Tāds vējš, kurš palaist vaļā plosītu namu jumtus un lauztu kokus. Un ik pa laikam es nespēju to noturēt un tas nāk laukā – pūš pāri manu mīļoto galvām un ietekmē ne tikai manu ikdienu, bet arī viņu būšanu. Tad es saņemos, to savācu, ieslogu, apklusinu un ceru, ka viss ir mierīgi. Bet kā teica viena mana draudzene – laimīga sieviete – laimīga pasaule! Nu mana pasaule šobrīd noteikti nav laimīga…
Šorīt pēc kārtējās vētras plosīšanās nolēmu kaut ko tajā visā mainīt un kā uz burvju mājienu manā priekšā izleca raksts, kura beigās autore min – Be gentle with your existence. Esi maiga par savu būšanu. Tas arī mudināja sākt rakstīt.
Kopš darbojos ar Integrālo metodi, esmu sapratusi, ka manas domas vislabāk kārtojas, kad rakstu. Un dažreiz man ir svarīgi, ka ar savām domām varu padalīties arī ar citiem – sak, ja nu kādu varu iedvesmot?! Tad nu šis likās tik piemērots rudenim un tām noskaņām, kas šobrīd valda cilvēkos, ka nolēmu apcerēt domu par būšanu maigai pret sevi un padalīties ar to, ko es nolēmu darīt, lai šis strādātu.
Pirmkārt, man tas nozīmē kļūt lēnākai – ne tikai savos darbos un izpausmēs, bet arī domās. Ļauties plūsmai nevis mēģināt to ietekmēt. Ja ir slikti, tad nevis pretoties, bet ļaut, lai tas nāk, pārņem, aprij un kā vilnis aizpeld atpakaļ sajūtu okeānā. Cik ilgi var cīnīties un mēģināt apturēt vilni? Diezgan bezcerīgi. Tādēļ šodien ļaujos.
Otra lieta – nolikt malā ekspektācijas, kā vajadzētu būt. Perfekcionismu, ka visam jānotiek tā, kā esmu ieplānojusi. Un atkal ļauties. Bērnam nav kostīms šī vakara izrādei – pieņēmu lēmumu, ka necepšos par to. Un risinājums atnāca pats – izdomājām kā kostīmu veidosim no tā, kas mums mājās pieejams. Nebūs perfekti, bet būs. Tas atlaida dusmas uz bērnu un uz sevi par to, ka kaut kas nenotiek kā plānots. Dusmas uz apkārtējo situāciju, ka vispār līdz šim esam nonākuši.
Un trešā lieta, kas šķiet, ka sievietēm ir daudz svarīgāka, kā vīriešiem – atrod kādu ar kuru aprunāties par to, kā jūties. Vienkārši kādu, kas uzklausa – bez padomiem, bez pamācīšanas, bet ar iejūtību. Un palūdz tam kādam, lai pasaka, ka Tu esi forša tāda kā esi, kas Tev var parādīt ar ko Tu jau tiec galā un, ka ne viss Tev ir jānes vienai. Palūdz palīdzību, ja redzi, ka ar kaut ko netiec galā.
Man ir superīga kolēģe, kurai vakar palūdzu “paturēt groziņu”, lai varu iztukšot to kā jūtos. Un vienīgais, ko nožēloju, ka to jau nepalūdzu nedēļas sākumā, bet turpināu nēsāt līdzi savu smagumu, tādejādi liekot apkārtējiem domāt, ka mana neapmierinātība – tas ir par viņiem. Nē, mīļie! Tas ir par mani! Tas nav par jums. Un vakar devu sev solījumu, ka es runāšu par to, kā es jūtos, jo tas palīdz atrast risinājumu. Risinājums nerodas, ja mēs nerunājam. Rodas tikai pārpratumi.
Tādēļ šodien sev apsolīju – es runāšu. Par to, kā es jūtos un kas man ir vajadzīgs, lai justos labāk. Tā ir tā maigā izturēšanās pret sevi. Par sevi. Par savu būšanu un par savu būtību. Maigums pret sevi palīdz būt maigai pret citiem. Un, kā minējā Joanne Hunt šodien savā rakstā: “I breathe in, I breathe out. And head to the kitchen for tea. Trying to be gentle with my existence.” (Es ieelpoju. Es izelpoju. Un dodos pēc tējas uz virtuvi. Mēģinot būt maiga pret sevi.)
P.S. Ja nu arī tevi interesē, kas ir tas par ko runā Džoanna – spied šeit!