Kāds cilvēks konsultācijā pārdzīvojot stāstīja: “man tik ļoti gribas veltīt vairāk laika garīgām praksēm, taču tik daudz atbildības un – sieva, darbs, bērni..”
Un es sadzirdu, ka viņš vēl nav apzinājies, ka viņa ģimene un darbs – tā ir viņa šī brīža vissvarīgākā garīgā prakse. Pie tam, daudz sarežģītāk izpildāma un ar ļoti svētīgiem augļiem, ja skatamies uz iegūstamajiem rezultātiem. Ja Dievs to visu ir iedevis, tad ar lielu pateicību pieņemam savu šo garīgo praksi.
Meditēt sniegotajās Himalaku kalnu virsotnēs vai savērpties astoņās perfektās jogas pozās – tas patiesi ir daudz vienkāršāk apgūstams, kā saglabāt mīlestību, iecietību un līdzjūtību uz līdzcilvēkiem. Būt patiesam, atvērtam, – to ir daudz grūtāk šai dzīvē praktizēt.
Garīgā prakse sākas uz Zemes, ne debesīs. Debesīs viss ir sakārtots. Kad cilvēki izmisīgi meklē atbildes un uzdod jautājumus par to, kādas garīgās prakses viņus visātrāk aizvestu līdz apgaismībai, nereti redzams, ka zem šīs velmes patiesībā slēpjas mazs, mīlestības izsalcis puika, kurš ļoti alkst kļūt pamanīts, slavens, atzīts, tas, kuram seko, kurā beidzot ieklausās un kuru apbrīno. Viņa ego ir pilns ticību par to, ka ir niecīgs. Viņš ir nepārliecinātības un šaubu pilns par to vai šobrīd, esot viens no visiem vai tāds, kā visi, – vai tāds viņš spēj būt kādam vajadzīgs, vērtīgs un cienījams.
Šāda veida garīguma meklējumi ved tikai uz vilšanos un ciešanām. Jo kamēr nespējam atzīt sev savas slēpšanās garīgumā patiesos iemeslus, tos arī nav iespējams dziedināt.
Garīgums ir patiesības atklājumi sevī, ne garīgo prakšu krātuves apmēri.
Nereti velme pēc apgaismības atņem cilvēkam iespēju..būt vienkārši foršam cilvēkam.
Svarīgākais jautājums, kuru gribas uzdot: kā tu būvē attiecības ar līdzcilvēkiem? Kā tu sevi jūti? Vai tu sev uzticies?
Garīgums sākas ar pašam sevis pieņemšanu, ar sevis akceptēšanu, ar prasmi dzīvot bez pretestības, iemīlot visu, ko dzīve noliek mums priekšā. Iemīlot to, kas šķiet netaisnīgs un nesaprotams. Iemīlēt sevi, bez visiem BET.
Himalajos nonākt patiesībā nav sarežģīti. Nav sarežģīti bēgt no sevis un visiem. Nav sarežģīti apgūt specifiskas prakses, sagatavot ķermeni skaistām asanām vai iekāpt ledus aukstā ūdenī, ja to uzstāda par mērķi. Daudz sarežģītāk ir neuzkliegt sievai, kura iztraucēja meditēt vai nesarāt trīsgadīgo meitiņu, kura pamostas un sāk dauzīties tieši tad, kad notiek svarīga garīgā prakse.
Pati dzīve ir viena liela garīgā prakse. Tikko speram soli uz Zemi, sākas mūsu garīgā prakse. Ar katru satikto cilvēku var praktizēt savu garīgumu, katru dzīves situāciju uzlūkot, kā praksi, kurai var iziet cauri dažādi – ar pieņemšanu, pretestību vai bēgot.
Atdalīt garīgo praksi no dzīves ir tas pats, kas labprātīgi atdalīt vienu roku no sava ķermeņa.
Rita